LATVIJAS NACIONĀLĀ IERAKSTU KOMPĀNIJA

JAUNUMI

Daugava

Daugava

Raiņa un Mārtiņa Brauna „Daugavai” ir liela kultūrvēsturiska vērtība. Tā cieši saistīta gan ar neatkarīgās Latvijas valsts dzimšanu 20. gadsimta sākumā, gan ar ceļu uz neatkarīgas valsts atgūšanu gadsimta beigās.

“Saule, Pērkons, Daugava” piedzīvojusi milzīgu popularitātes vilni. Kā Rainis “izkliedza” savu “Daugavu” pret tautas nonāvēšanu, tā Mārtiņš Brauns izspēlēja šo drāmu vēlreiz, jaunā attīstības lokā, pret tautas identitātes zaudēšanu.

Jaunais ierksts ir dara pasaules pirmieskaņojums, kurā dzirdama arī paša autora balss. 


vairāk
Kamersimfonijas

Kamersimfonijas

Pirms vairākiem gadiem mēs uzrunājām savus laikabiedrus - kompozīcijas meistarus - ar ierosmi fantāzijas ceļojumam latviešu mūzikā samērā neapgūtā virzienā. Kamersimfonija - nozīmīgas idejas nelielam orķestrim - izrādījās vilinošs izaicinājums.

Latvijā nekad nav pastāvējis Sinfoniettai Rīga līdzīgs ansamblis, mūsu repertuārs top šodien, tā ir atbildīga un stratēģiska misija.

Šajā ieskaņojumā piedāvātie skaņdarbi ir nozīmīgi un paliekoši. Tie, mūsuprāt, atspoguļo katra komponista neatkārtojamo stilu bez kompromisiem, spilgti, aizraujoši; orķestra krāsu gammā izdevies atrast sulīgus pamattoņus un apburoša viegluma nokrāsas.

Šis dialogs ne tuvu nav gala stacijā un tajā ir sagaidāmas vēl daudzas unikālas atklāsmes un robežas iznīcinoši meklējumi.

Arnolda Šēnberga 1.kamersimfonijas augšup lidojošajai kvartu Hauptstimmme bija lemts traukties augstu un palikt mūzikas zvaigznājā uz mūžīgiem laikiem. Mani joprojām fascinē uzstādījums, ka kosmiskām idejām ne vienmēr ir nepieciešami grandiozi resursi, to realizācija ar salīdzinoši nelielā ansamblī iesprostoto enerģiju sasniedz savu mērķi ar perfektu precizitāti.

NORMUNDS ŠNĒ


vairāk
Ivanovs. Karlsons. 1945

Ivanovs. Karlsons. 1945

Jāņa Ivanova Piektā simfonija ir spēcīgs eļļas gleznojums. Nāk prātā Ģederta Eliasa zemes sulīgums, Jāņa Pauļuka virpuļi, Valda Buša krāsu spēles. Spēcīgu domu fragmentārisms, nemitīgas afektu maiņas, īpatnējais formas būvējums, ko stiprina pirmajā un ceturtajā daļā skanošais raksturīgais punktētais kvintu-kvartu motīvs un skaņa do kā simfonijas alfa un omega – vairākas pazīmes liek domāt, ka šis ir abstrakcionisma paraugs. Atpazīstami tēli, ko mākslinieka bezrobežu fantāzija un brāzmainais temperaments pārvērš simboliskās figūrās.

“Jūtu iekšēju nepieciešamību gleznot sauli zaļu,” saka gleznotājs Valdis Bušs (1924–2014). Viņa gleznas ir aplam ekspresīvas, krāsainas, un nebūt ne viss tur ir “pareizās krāsās”. Tāpat Ivanova simfonijās maz kas ir pareizi un paredzami. Bet tas dzīvais biezais krāsas triepiens, zaļā saule, sarkanais ūdens un tumši violetā zeme mūs aizrauj tā, ka mēs kļūstam par dzīvas sarunas dalībniekiem. Retorika ir Ivanova mūzikas atslēgas vārds. Ir jāklausās.

1945.gada 14.aprīlī Lielajā ģildē notiek plēnuma simfoniskās mūzikas koncerts, un tā programmā ir Jāņa Ivanova Piektā simfonija un Jura Karlsona Mūzikas simfoniskajam orķestrim “1945” pirmatskaņojums – LNSO muzicē Vasilija Sinaiska vadībā.

Anotācijā Jānis Torgāns raksta, ka Juris Karlsons Ļeņingradā saticis cilvēkus, kas “reāli pārdzīvojuši kara tiešamību”, un viņu atmiņstāsti devuši impulsu opusa tapšanai. 1945 var uztvert gan kā gadskaitli, gan kā šī gadskaitļa simbolu, kas iestrādāts opusa pirmajā motīvā – “1945” sākas ar pirmo, devīto, ceturto un piekto pakāpi iedomātā skaņurindā, kas balstās uz do, tātad do-re bemols – fa-sol bemols. Otrajā motīvā augšupejošā mazā nona do-re bemols apvēršas par lejupejošu lielu septimu metāla pūšaminstrumentiem – do-re bemols.

 


vairāk
Trīs Osokini latviešu klaviermūzikiā

Trīs Osokini latviešu klaviermūzikiā

“Mums bija ļoti svarīgi tieši uz Latvijas simtgadi parādīt latviešu mūziku visā tā krāšņumā, daudzveidībā, un pierādīt, ka Latvija ir klasiskās mūzikas lielvalsts. Ierakstījām gan jau plaši zināmus, gan vēl neatklātus klaviermūzikas šedevrus. Pirmajā kategorijā noteikti ieklaujas Jāņa Zalīša klavierdarbi, Jāzepa Vītola "Dusi saldi, mans dēls” un Jāņa Ivanova vēlīnas prelūdijas. Bet otrajā - Vītola “Viļņu dziesma”, Pētera Vaska kompozīcijas no cikla “Gadalaiki”, kā arī tieši vienam no mums veltītais skaņdarbs - Artura Maskata brīnišķīgā klavieru poēma „Kazbegi.Tsminda-Sameba”, kurai iedvesmu autors smēlies Gruzijas ceļojumā. Un, protams, Ādolfa Skultes Arietta…”

 

Sergejs, Andrejs un Georgijs Osokini


vairāk
Lūcija Garūta. Klaviermūzika

Lūcija Garūta. Klaviermūzika

Pieejams no 1. decembra

"Mūzika ir dvēseles elpa” — tā Lūcija Garūta. Un manā skatījumā viņa tā arī ir darījusi - rakstījusi, kad dvēsele neļauj nerakstīt.

Šis albums un mana sastapšanās ar Garūtas pasauli iesākās tieši pie Klavierkoncerta. Tas ir patiesi nozīmīgs un īpašs darbs latviešu klavierkoncertu vidū sava skaudrā patiesuma dēļ, un, lai arī ir skaidrs, ka tas ir ļoti personīgs vēstījums, es tajā brīžiem saklausu arī gluži kā visas tautas sirdssāpju balsi. Varbūt tas nāk no tautasdziesmu melodiju klātbūtnes, jo tās šajā mūzikā iegūst pārlaicīgus, universālus virstoņus. Līdzīgs spēks tautasdziesmas melodijai un vārdiem ir arī Variācijās, kuras stāv albuma otrā pusē kā monumentāla bākuguns. Abi šie lielizmēra darbi ir dzīva liecība autores neiznīdējamajai ticībai uz gaišu nākotni, pat ja tā atrodama tikai mūžībā.

Garūtas sievišķīgums un drosme, trauslums un spēks caurvij arī albumā iekļautās miniatūras. Četras Prelīdes ir Skrjabina krāsām tuvs tiešām meistarīgs opuss, kurš vienlaikus vieno un arī kontrastē tā četrus dažādos raksturus. “Meditācija” klavieru versijā ļauj atkal tikt tuvāk autores dvēselei. Un noslēdzošā pavisam mazā “Lellītes aiju dziesmiņa”"atnāca" pie manis pavisam (ne)jauši - reiz ciemojoties Garūtas dzīvoklī Rīgas centrā, es atvēru kādu viņas bilžu albumu un no tā izbira maza lapiņa ar šo dziesmiņu, ar zīmuli pavisam viegli uzskicēta. Un veltīta tai pašai meitenītei, kuras piemiņai 7 gadus vēlāk rakstīts Klavierkoncerts.

Šogad aprit jau 40 gadi, kopš Lūcija Garūta pati devusies mūžībā. Tāpēc es vēlos izteikt pateicību Garūtas māsas mazmeitai Dainai Pormalei, kura ar nerimtīgām sirdsrūpēm un mīlestību cauri gadiem ir nesusi Lūcīša gara mantojumu tālākām paaudzēm, arī man.

Īsi sakot, Garūta man atgādina dzīties palikt patiesam - un par to viņai paldies.

 

Reinis Zariņš


vairāk
WordPress Lightbox Plugin